Jūs varat sekot maniem novērojumiem un darbiņiem Twitterī http://www.twitter.com/PeterisVinkelis un izlasīt Guntas Slogas ieskatu jaunpolitiķu virtuālajās ķibelēs  Diena: Virtuālie politiķi

Faktiski mēs runājam par demokrātisku  „15. maija apvērsumu”.  Tikai Ulmaņa, Baloža un aizsargu vietā mums ir šodien Dombrovskis, Repše un IMF/EU konsultanti.  Bet Saeimas atlaišanu aizstāj Valda Zatlera „karstā elpa pakausī”.  Pagaidām.

Pat ja izcila darba, politiska saprāta un pašsaglabāšanās instinktu kopdarbības rezultātā valdība spēs vienoties par „Plānu A” ( funkciju optimizācijas un budžeta samazinājumi) , pat ja Saeima starp pašvaldību un EP vēlēšanu dienu un Jāņiem to apstiprinās, tomēr var gadīties,  ka budžeta deficīta skaitlis tomēr faktiski nesasniegs ar aizdevējiem saskaņotos piecus procentus IKP.

Iespējams, ka pasaules ekonomiskajai krīzei padziļinoties, stingrie nodomi šo deficītu sasniegt un noturēt 2009. un 2010. gadā (tas ir, veikt tālāku izdevumu samazinājumu arī nākošajā gadā) nepiepildās. Iespējams, ka arī Latvijas banku stabilizācijai ir nepieciešams vēl vairāk līdzekļu. Iespējams, ka nozaru ministri „nogurst” vai viņiem neiztur nervi. Iespējams, ka savu artavu sociālā budžeta deficīta palielināšanā dod Satversmes tiesa. Iespējams, ka…

Tā būs situācija, kurā vienošanās ar IMF un EK acīmredzami neizpildīsies un būs nepieciešama jauna vienošanās ar jauniem noteikumiem. Vienošanās, par kuru šajā valdībā nevienam tā īsti negribas skaļi domāt. Mums nav plāna „B”, jo „B” nozīmē „bankrots” (Dombrovska intervija Db).Varbūt tādēļ, ka par šiem jaunajiem noteikumiem ar starptautiskajiem sabiedrotajiem būs jāvienojas jaunās Saeimas ieceltajai jaunajai valdībai.

Tikmēr par risinājumiem Eiropas vienotības un stabilitātes saglabāšanai mums ir jādomā. Visu Eiropas Savienības valstu drīza apvienošanās eirozonā ir ne tikai ekonomisks, bet arī vitāls Eiropas drošības jautājums. Tāpat kā NATO, tā nav panaceja pret visām nedienām, tā nav pat dzelžaina garantija, drīzāk iespēja un savstarpējs solījums.

Skaidrs, politiski un juridiski saistošs, katrai Baltijas un Viduseiropas valstij individuāls plāns, laika grafiks, pievienošanās datums un valūtas pārejas kurss eiro ieviešanai būtu viens no labākajiem risinājumiem patreizējai ārkārtīgi riskantajai nenoteiktībai. Tas, protams, prasītu atteikšanos no Māstrihtas kritēriju un to interpretācijas ortodoksālās versijas. Tas prasītu Eiropas lielvaru politisku gribu un nodokļu maksātāju izpratni. Tas parasītu tālāku suverenitātes deleģēšanu.  Bet salīdzinājumā ar Eiropas projekta sabrukumu tā būtu mazākā nelaime.  Drīzāk, otrādi – īstenota vēsturiska iespēja.

P.S. Domubiedriem šajā jautājumā iesaku Financial Times komentētāja un ekonomiskās analīzes dienesta Eurointelligence dibinātāja Wolfgang Munchau daiļradi. Tai skaitā brīfingu „Eirozonas sabrukums. Astoņi scenāriji, kā var notikt neidomājamais” (03.04.2009)

Ideja par vienpusēju eiro ieviešanu jaunajās dalībvalstīs nav jauna. Viena no interesantākajām analīzēm par to, kā tā ir iespējama, arī nepārkāpjot ES līgumus, ir lasāma Londonas ekonomikas skolas profesora Vilema Buitera blogā Financial Times  2007. gada oktobrī, īsi pēc tam, kad ES noraidīja Lietuvas centienus pievienoties eirozonai.

Nespējot pierunāt  eirokrātus un politiskos līderus noteikt paātrinātas uzņemšanas eiro „ceļakarti” jaunajām dalībvalstīm  slēgtu sarunu ceļā, starptautisko finanšu institūciju pārstāvji  būtībā šķiet uzsākuši publisku kampaņu.

Ātru un radikālu Austrumeiropas glābšanas plānu – ar vai bez paātrinātās eiro ieviešanas – savā pirmdienas  ievadrakstā atbalsta arī Financial Times redakcija.

Pēdējos mēnešos starptautisko ekonomistu blogosfērā cirkulējušās idejas par  ātro eiroizāciju kā vienu no galvenajiem iespējamajiem glābšanas riņķiem nu iegūs jaunu  spēku. Iesaku  P O Neill,   Edward Hugh,  Wolfgang Münchau (FT).  Tiesa gan, man nav izdevies atrast nevienu ekonomistu, kurš iedomātos apgalvot, ka ātra eiro ieviešana Latvijā būtu iespējama pie  valūtas  kursa  0.702804 latu par 1 eiro un ka Latvijai nav nepieciešamas lielas strukturālās reformas (lasi – valsts pārvaldes, veselības aprūpes un izglītības sistēmu sāpīga optimizēšana)..

Ja daudzu IMF ekonomistu (amerikāņu, britu) ieskatā ātrā eiro ieviešana ir Lielais Glābšanas  Riņķis  visai Eiropai (austrumiem un rietumiem), tad liela daļa ES kases atslēgu turētāju (Vācijā un Francijā) to uzskata par akmeni pie kājas visam eiro projektam.  Jācer, ka mums  atbrīvoties no liekā svara un noturēties virs ūdens līdz brīdim, kad Rietumu Gudrie spēs vienoties…

Viena diezgan dramatiska bilde, kuru pēdējās dienās daudzkārt nācies lietot, ir sekojošā. Tajā ir atspoguļotas Latvijas 2009.gada budžeta pozīcijas funkcionālā sadalījumā (avots: Finanšu ministrija) un budžeta patreizējais “caurums”.

Tātad (miljonos latu):

Iekšzemes kopprodukts (IKP) pie 12% recesijas: 14095 miljoni

Pie pašlaik spēkā esošā budžeta un absolūti nepieciešamajiem papildizdevumiem (bezdarbniekiem, parāda apkalpošanai, struktūrfondu līdzfinansēšanai) izdevumu kopējais apjoms (zaļš+sarkans+dzeltens) būtu 5326 miljoni latu

Prognozējamie budžeta ieņēmumi pie 12% recesijas: 3974 miljoni (jeb -22.6% pret 2008.g.)

Budžeta deficīts 5326-3974=1352 miljoni jeb 9.6% no IKP

Patreizējais EK/IMF aizdevums sedz 706 miljonus.

Paliek “caurums” 1352-706 = 646 miljonu latu apjomā, kurš būt jāsedz, samazinot izdevumus vai brīnumainā kārtā palielinot ienākumus budžetā.

Līdz 1.jūnijam būs iztērēti aptuveni 5/12 apstiprinātā budžeta jeb 2128 miljoni (zaļā krāsā grafikā).

Valdība ir noteikusi vairākus “neaizskaramos” (tas ir, nesamazināmos) izdevumus – pensijas, sociālie pabalsti, ārējā parāda maksāšana un finansējums struktūrfondu apguvei – 2961 miljoni gadā (dzeltenā krāsā grafikā).

Tātad pie patreizējā budžeta un pašreiz noteiktajiem “neaizskaramajiem izdevumiem” uz jūnija sākumi paliks “samazināmie izdevumi” aptuveni 1400 miljonu apjomā, kuri ir jāsamazina uz pusi.

Samazinot visas valsts funkciju finansējumu vienādā mērā par 50%, liela daļa no tām vienkārši izbeigtos…

Kopējo izdevumu samazināšanai uz pusi ir nepieciešama ārkārtīgi stipra politiskā griba, sadarbība citādi konkurējošo partiju starpā, solidaritāte politiskajā elitē un sabiedrībā kopumā. Vai Latvija spēs īstenot šo “neiespējamo misiju”, mēs pārliecināsimies, vēlākais, jūnija vidū.

Ja nē, tad mūs visi kopā dosimies pa DDD ceļu (katram šim “D” cienījamie lasītāji var izvēlēties savu skaidrojumu).

Mums jau ir ražīga un veiksmīga darba pieredze Latvijas labā Eiropā – Sandra Kalniete pārstāvēja Latviju Eiropas Komisijā, Ģirts Valdis Kristovskis vadīja Latvijas iekļaušanos NATO un kopā ar Prof. Inesi Vaideri mērķtiecīgi strādā Eiropas Parlamentā. Mūsu komandā ir jaunas sejas un Eiropas lietpratēji.

Eiropas Parlamentā mēs esam izstrādājuši Baltijas jūras stratēģiju, kas dos papildus iespējas Latvijas tautsaimniecībai. Mūsu ieguldījums Pakalpojumu direktīvā mūsu uzņēmumiem ļauj sekmīgāk strādāt Eiropas Savienības vienotajā tirgū.

Mums ir izdevies panākt, ka Eiropas Parlaments prasa Krievijai atzīt Baltijas valstu okupāciju, uzsāk totalitārā komunisma noziegumu nosodīšanu un aicina pasludināt 23. augustu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Mēs esam parādījuši Eiropā „Padomju stāstu” un sekmīgi aizstāvējuši mūsu valodu un pilsonību pret nepamatotiem uzbrukumiem.

Šobrīd Eiropa ir krustcelēs. Šodienas krīze ir pārbaudījums, kas Eiropas saimi var saliedēt vai arī sadrupināt. Mēs sekmēsim to, lai ES saliedējas un atbalsta Latviju grūtajā brīdī. Eiropa – Latvijai!

Mūsu svarīgākie mērķi Eiropas Savienībā:

1. Lielāks ES un lielo dalībvalstu finansiālais atbalsts Latvijai, lai novērstu valsts bankrotu, saglabātu darbavietas un atdzīvinātu tautsaimniecību.
2. Latvijas paātrināta uzņemšana eirozonā, lai novērstu lata devalvāciju un stabilizētu cenas.
3. Kopīga enerģētikas politika, kas ļautu labāk izmantot Latvijas bagātību – „zaļo enerģiju”, palielinātu drošību un mazinātu atkarību no Krievijas un citiem monopoliem.
4. Godīga konkurence un brīvs kopējais tirgus bez protekcionisma. Brīvība Latvijas uzņēmējiem Eiropas un pasaules tirgos: ja ir taisnīgi noteikumi, latvieši spēj konkurēt un pelnīt.
5. Tirgus atbrīvošana tādās nozarēs kā telekomunikācijas, enerģētika, transports, lai nodrošinātu zemāku cenu un lielāku izvēli patērētājiem.
6. Taisnīga lauksaimniecības politika, līdzvērtīgs atbalsts Latvijas zemniekiem. Vairāk ES līdzekļu – lauku attīstībai, nevis maksājumiem par platību.
7. Latvijas studentu un zinātnieku plašāka iekļaušanās Eiropas zināšanu telpā. Vairāk ES naudas zināšanām, mazāk – neefektīvām subsīdijām.
8. Nāciju un kultūru, valodu daudzveidība. Eiropas politika, kas labvēlīga latviešu valodas pilnvērtīgai attīstībai.
9. Vēsturiskais taisnīgums – komunisma noziegumu apzināšana, nosodījums un piemiņa Eiropas kopīgajā vēsturē.
10. Stingra un vienota finanšu pakalpojumu regulēšana un uzraudzība, lai novērstu baņķieru peļņu uz nodokļu maksātāju rēķina.
11. ES Baltijas jūras reģiona stratēģijas reāla ieviešana, kas sniegs papildus ES līdzekļus dzīves kvalitātes izlīdzināšanai reģionā un izveidos ciešākas saites enerģētikā, transporta, informācijas un drošības jomās. Rail Baltica ātrvilciens, kas sasniedz Berlīni 10 stundās.
12. Baltijas reģiona metropole Rīga kā viens no Eiropas zināšanu ekonomikas centriem, kurā ir mūsdienīga ražošana, labākās tehnoloģijas un labvēlīga vide jaunradei.
13. Mazāk „eirobirokrātijas” – gan Eiropā kopumā, gan ES prasību ieviešanā Latvijā. ES normatīvu „veselības pārbaude” Latvijā, lai tie nebremzētu attīstību ar lieku birokrātiju un bezjēdzīgām prasībām.
14. Eiropas mēroga institūciju izvietošana Latvijā un pienācīga Latvijas pilsoņu pārstāvniecība atbildīgos darbos Eiropas Savienībā.
15. Stipra un droša Eiropa, kas spēj sevi aizstāvēt pret iekšējiem un ārējiem draudiem un spēj runāt vienā ārpolitiskā balsī. Aizsardzība – tikai kopā ar NATO. Eiropas un ASV stratēģiskā savienība.
16. Taisnīga Eiropas Savienība, kurā nav „pirmās šķiras” un „otrās šķiras” dalībvalstu un kurā „kodols” neatstāj „nomales”. ES kā nacionālu valstu savienība, kurā mazajām valstīm ir pienācīga un līdzvērtīga vieta lēmumu pieņemšanā.

Mēs zinām, ko mēs gribam un esam pierādījuši, ka mēs varam. Kopā mēs esam spēks!

Grāmatas redaktors ir Daunis Auers. Tajā grāmatā apvienoti gan zinātnieku pētījumi par ASV-Latvijas attiecībām un ASV ietekmi Latvijas politikā, sabiedrībā un ekonomikā, gan politiķu un praktiķu atmiņas un personiskās liecības.

Šī ir pirmā tik vispusīgā analīze par Latvijas attiecībām ar  Latvijas  “stratēģisko partneri”, bet kuru politiķi un viedokļu līderi arvien biežāk kritizē.

Rakstu krājumā apvienoti sešpadsmit autoru – ārpolitikas pētnieku un diplomātu – raksti. Grāmatas pirmā daļa ir veltīta Latvijas un ASV attiecībām 20.gadsimtā, otrā daļa pievēršas pašreizējām ASV – Latvijas attiecībām, bet trešajā daļā apkopotas politikas veidotāju refleksijas un atmiņas par ASV – Latvijas attiecībām. Grāmatas beigās pārpublicēti svarīgi dokumenti un runas.

Pirmajā sadaļā “Latvija un Amerika 20.gadsimtā” vēsturnieks Aldis Pūrs analizē pirmo ASV diplomātu un pārstāvju sastapšanos ar latviešiem Pirmā pasaules kara laikā. Vēsturnieks un žurnālists Pauls Raudseps izvērtējis Amerikas attiecības ar Latviju Aukstā kara periodā. Daunis Auers analizējis Ārlietu Ministrijas arhīvu, lai atspoguļotu kā kopš Aukstā kara perioda augusi Latvijas diplomātu loma Vašingtonā no nenozīmīgas Aukstā kara periodā pieauga līdz ļoti nozīmīgai neatkarības atjaunošanā. Ojārs Celle analizē trimdas latviešu ieguldījumu, lai ideja par neatkarību tiktu uzturēta okupācijas laikā un īstenotos.

Otrajā sadaļā “Mūsdienu attiecības” Žaneta Ozoliņa, Latvijas vadošā ārpolitikas eksperte, analizējusi Latvijas un ASV attiecības starptautiskās organizācijās. Atis Lejiņš salīdzina un pretstata attiecības triju prezidentūru laikā – Dž. Buša vecākā, B.Klintona un Dž. Buša jaunākā. Baltijas Amerikas partnerattiecību programmas direktore Ieva Morica analizē Amerikas ieguldījumu pilsoniskas sabiedrības attīstībā Latvijā. Džordžs Vīksniņš, Džordžtaunas Universitātes profesors, agrāk arī Latvijas Bankas padomnieks, izvērtē Vašingtonā ekonomiku studējušu latviešu izveidotas “Džordžtaunas grupas” ietekmi uz reformām Latvijā. Politologi Nils Muižnieks un Pēteris Viņķelis analizē antiamerikānisma cēloņus un izpausmes Latvijā.

Trešajā sadaļā personiskos iespaidos dalās pašreizējās Latvijas Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, kopā ar Ronu Asmusu, kurš veicināja Latvijas iestāšanos NATO, bijušais Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš, un ASV vēstnieks Latvijā Ints Siliņš. Savas atmiņas rakstu krājumā piekritis publicēt arī Strobs Talbots, Klintona padomnieks attiecībās ar Krieviju un ASV valsts sekretāra palīgs Daniels Frīds.

Tātad ir apdraudēta Latvijas valsts! Vēršoties pret KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, valdība pārkāpj “sarkanajai līnijai”. Savtīgu politisku apsvērumu dēļ valdība grib izrēķināties ar KNAB, kas efektīvi cīnās pret tiem, kuri grib nozagt valsti un tautas labklājību. To nedrīkst pieļaut.

Pulcēsimies protestam pret valdības lēmumu 18. oktobrī plkst. 8:15 pie Saeimas.

Aicinājuma parakstītāji pulcēsies, lai protestētu pret valdības lēmumu, neatkarīgi no tā, kad tieši Saeimā notiks balsojums par A.Loskutova atbrīvošanu.

Alvis Hermanis
Uldis Bērziņš
Sarmīte Ēlerte
Sandra Kalniete
Kārlis Streips
Pauls Raudseps
Nora Ikstena
Vilis un Marta Vītoli
Vita Tērauda
Roberts Putnis
Rasma Šilde–Kārkliņa
Arvils Ašeradens
Uģis Rotbergs
Ingus Bērziņš
Atis Lejiņš
Andris Breže
Ģirts Valdis Kristovskis
Valts Kalniņš
Baiba Strautmane
Janīna Kursīte
Andra Neiburga
Ilze Jaunalksne
Anna Rancāne
Georgs Andrejevs
Juris Pakalniņš
Laila Pakalniņa
Iveta Kažoka
Ingrīda Blūma
Maija Kūle
Pēteris Viņķelis
Aivars Ozoliņš
Juris Žagars
Anna Žīgure
Baiba Sipeniece
Džemma Skulme
Pauls Bankovskis
Ieva Lešinska–Geibere
Arnolds Skride
Zane Kreicberga
Andis Zusts
Klāvs Sedlenieks
Karstens Lomholts
Inese Voika
Jānis Brankts
Baiba Rubesa
Rikards Berugs
Ģirts Zeidenbergs
Jānis Juražs
Rūta Dimante
Andris Gobiņš
Māris Ķirsons
Ainārs Dimants
Ivars Ījabs
Raivis Terinks
Ieva Laukers
Gundega Zeltiņa
Mārtiņš Mits
Pēteris Vasks
Juris Cālītis
Askolds Rodins