15. maija demokrātiskais eiroapvērsums?

Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Savienības institūciju viedokļu apmaiņa par Baltijas un Viduseiropas valstu paātrinātu pieslēgšanu eirozonai izraisīja nelielu viļņošanos mediju telpā. MP, FM un LB ātri un noteikti paziņoja: nekādas atkāpes no nospraustā kursa nenotiks. Mums ir mērķis – eiro 2012. gadā un to mēs sasniegsim, izpildot nelokāmos Māstrihtas kritērijus, tai skaitā – nodrošinot budžeta deficītu ne lielāku par 5% (2009&2010) un 3% (2011) no IKP un nemainīgu valūtas kursu (0.702 +/- 1%) . Tiktāl viss ir pareizi. Pat ļoti pareizi. Augstāko valsts amatpersonu atkāpes no stingrās pareizās līnijas publiskajā komunikācijā pēdējo mēnešu laikā ir vairākkārt novedušas pie Latvijas Bankas valūtas rezervju samazināšanās (lai nodrošinātu lata vērtību).  Tāpēc, neapšaubot šo ģenerālo līniju, apsvērsim vien dažas alternatīvas.700 miljonu latu samazinājums 2009. gada budžeta izdevumos nav sasniedzams bez demokrātiskās Latvijas vēsturē nepieredzētas visaptverošas politiskas un administratīvas disciplīnas. Ministri, kuri piedalās piketos vai piedāvā fiskālas atlaides „savējiem”, tiek atlaisti. Valsts sekretāri un aģentūru direktori, kuri nespēj nodrošināt budžeta disciplīnu, tiek sodīti.  Finanšu un  aizsardzības ministru funkcijas tiek apvienotas (pārnestā nozīmē).  Cilvēki, kuri protestē ielās, tiek intensīvi pilsoniski izglītoti.  Vaimanologi tiek  atmaskoti.

Faktiski mēs runājam par demokrātisku  „15. maija apvērsumu”.  Tikai Ulmaņa, Baloža un aizsargu vietā mums ir šodien Dombrovskis, Repše un IMF/EU konsultanti.  Bet Saeimas atlaišanu aizstāj Valda Zatlera „karstā elpa pakausī”.  Pagaidām.

Pat ja izcila darba, politiska saprāta un pašsaglabāšanās instinktu kopdarbības rezultātā valdība spēs vienoties par „Plānu A” ( funkciju optimizācijas un budžeta samazinājumi) , pat ja Saeima starp pašvaldību un EP vēlēšanu dienu un Jāņiem to apstiprinās, tomēr var gadīties,  ka budžeta deficīta skaitlis tomēr faktiski nesasniegs ar aizdevējiem saskaņotos piecus procentus IKP.

Iespējams, ka pasaules ekonomiskajai krīzei padziļinoties, stingrie nodomi šo deficītu sasniegt un noturēt 2009. un 2010. gadā (tas ir, veikt tālāku izdevumu samazinājumu arī nākošajā gadā) nepiepildās. Iespējams, ka arī Latvijas banku stabilizācijai ir nepieciešams vēl vairāk līdzekļu. Iespējams, ka nozaru ministri „nogurst” vai viņiem neiztur nervi. Iespējams, ka savu artavu sociālā budžeta deficīta palielināšanā dod Satversmes tiesa. Iespējams, ka…

Tā būs situācija, kurā vienošanās ar IMF un EK acīmredzami neizpildīsies un būs nepieciešama jauna vienošanās ar jauniem noteikumiem. Vienošanās, par kuru šajā valdībā nevienam tā īsti negribas skaļi domāt. Mums nav plāna „B”, jo „B” nozīmē „bankrots” (Dombrovska intervija Db).Varbūt tādēļ, ka par šiem jaunajiem noteikumiem ar starptautiskajiem sabiedrotajiem būs jāvienojas jaunās Saeimas ieceltajai jaunajai valdībai.

Tikmēr par risinājumiem Eiropas vienotības un stabilitātes saglabāšanai mums ir jādomā. Visu Eiropas Savienības valstu drīza apvienošanās eirozonā ir ne tikai ekonomisks, bet arī vitāls Eiropas drošības jautājums. Tāpat kā NATO, tā nav panaceja pret visām nedienām, tā nav pat dzelžaina garantija, drīzāk iespēja un savstarpējs solījums.

Skaidrs, politiski un juridiski saistošs, katrai Baltijas un Viduseiropas valstij individuāls plāns, laika grafiks, pievienošanās datums un valūtas pārejas kurss eiro ieviešanai būtu viens no labākajiem risinājumiem patreizējai ārkārtīgi riskantajai nenoteiktībai. Tas, protams, prasītu atteikšanos no Māstrihtas kritēriju un to interpretācijas ortodoksālās versijas. Tas prasītu Eiropas lielvaru politisku gribu un nodokļu maksātāju izpratni. Tas parasītu tālāku suverenitātes deleģēšanu.  Bet salīdzinājumā ar Eiropas projekta sabrukumu tā būtu mazākā nelaime.  Drīzāk, otrādi – īstenota vēsturiska iespēja.

P.S. Domubiedriem šajā jautājumā iesaku Financial Times komentētāja un ekonomiskās analīzes dienesta Eurointelligence dibinātāja Wolfgang Munchau daiļradi. Tai skaitā brīfingu „Eirozonas sabrukums. Astoņi scenāriji, kā var notikt neidomājamais” (03.04.2009)

Post a comment or leave a trackback: Trackback URL.

Komentāri

  • Gatis Kokins  On 9 Apr 2009 at 8:25

    Precizējums: Mārstrihtas kritēriji nepieprasa 0.702 +/- 1%, bet 0.702 +/- 15%

  • Local  On 14 Apr 2009 at 9:46

    Piekrītu precizējumam iepriekšējā komentārā, +/-1% ir LB pašnoteikts kritērijs.

    Kopumā piekrītu arī autora redzējumam – tikai dažas domas…

    1) Vai Eiro ieviešanu autors redz esošā valūtas kursa ietvaros, vai arī līdz ar valūtas kursa maiņu (jo pēc Eiro ieviešanas šāda opcija zudīs, un Latvijā paredzams lielāks dabīgās inflācijas līmenis kā Eirozonā (Balassa-Samuelson, cik nu viņš strādā, e.c.))

    2) Iestāšanās Eirozonā mums atvieglotu īstermiņa ekonomisko situāciju. Vai autors redz risinājumu ilgtermiņa problēmām (demogrāfiskā slodze, liels valdības parāds, kas liks nākotnē celt nodokļus, e.c.)

    -local

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: